Jebkurš poligrāfijā izpildīts attēls, sastāv tikai un vienīgi no zemāk redzamajām 4 krāsām (CMYK) – gaiši zila, fuksijas (sarkanīga), dzeltena un melna, nodrukātām uz balta fona. Attēls veidojās mainot šo 4 krāsu intensitāti un sajaucot, tā, kā bērni to dara krāsojot, piemēram sajaucot dzeltenu ar zilu, sanāk zaļš. Šai metodei ir arī savi trūkumi, lai krāsa rādītos pareizi, fonam obligāti jābūt baltam un svarīgākais, ar šo metodi var panākt ierobežotu toņu skaitu, Tādēļ, kā piemērs, ja ir vēlme nodrukāt koši oranžu objektu, to no šiem 4 pamattoņiem izveidot nevar, tādā gadījumā tiek drukāta speckrāsa no PANTONE skalas, kā papildu piektā krāsa. Pantone krāsas veidošanai un sajaukšanai tiek izmantoti ievērojami vairāk pamattoņu.
Otrs ļoti svarīgs jautājums ir, kādēļ attēls uz datora monitora bieži vien izskatās atšķirīgi no tā kas vēlāk redzams nodrukātā produktā. Atbilde ir vienkārša – datora monitors, pretēji poligrāfijai, izmanto melnu fonu ka pamatu, un izgaismo to ar 3 krāsām: sarkanu, zaļu un zilu (RGB jeb red, green, blue). Šīs abas tehnoloģijas spēj attēlot dažādus, bieži vien ievērojami atšķirīgus, krāsu toņus.
